Direktores I.Saldavas uzruna svinīgajā līnijā
Šodien mēs svinam Latvijas dzimšanas dienu. Šo dienu, kad atceramies, ka brīvība nekad nav bijusi pašsaprotama. Tā sākās ar cilvēkiem, kuri bija tādi paši kā mēs — ar savām bailēm, sapņiem, ģimenēm.
Bet viņi pieņēma vienu svarīgu lēmumu — izvēlējās ticēt Latvijai. Viņi izvēlējās brīvību laikā, kad par to bija jāmaksā ar dzīvību. — Mūsu paaudzei tā šķiet neiedomājama drosme...
Bet, pateicoties viņu izvēlei, mēs šodien varam teikt – mēs dzīvojam brīvā Latvijā.
Bet kā ir mūsdienās, vai mums ir izvēles? IR! — Tikai citādas — klusākas, neredzamākas, bet ne mazāk svarīgas.
Piemēram, kad redzam, ka kādu apceļ, un varam izlemt: klusēt vai pateikt — pietiek. Tā ir izvēle starp vienaldzību un drosmi.
Kad internetā parādās kāds “viedoklis”, kas izklausās pārliecinošs, bet tu jūti — kaut kas nav kārtībā. Tad ir izvēle — vai ticēt visam, kas rakstīts, vai domāt pašam.
Mēs dzīvojam laikā, kad atbildes var atrast ar vienu klikšķi. Un mums ir izvēle- rēķināt pašiem, trenējot loģiko domāšanu, pacietību un spēju analizēt vai akli uzticēties tehnoloģijām, pazaudējot izpratni.
Kad redzi nomestu papīru gaitenī, var paiet tam garām vai apstāties un pacelt.
Uz svētkiem varam uzvilkt baltu kreklu, sarkanbaltsarkanu lentīti piesparust un atnākt uz skolas pasākumu ar cieņu, bet mēs varam arī “atnākt, kā sanāk”. Bez noskaņojuma, bez domas. Svētku drēbes nav tikai apģērbs. Tā ir attieksme, ka šī diena man nozīmē kaut ko vairāk.
Reiz man arī bija izvēle. Vai mācīties spēlēt vijoli vai pamest mūzikas skolu. Es izvēlējos aiziet. Toreiz likās, ka tas nav svarīgi. Bet tagad — es to nožēloju. Un šī pieredze man iemācīja — katrai izvēlei ir svars, pat ja tajā brīdī to nejūtam.
Dažreiz mēs saprotam tikai vēlāk, ko patiesībā nozīmēja tas “jā” vai “nē”. Un varbūt tieši tāpēc ir tik svarīgi — domāt, pirms izvēlamies.
Mūsu brīvība šodien ir citāda. Tā neprasa ieročus, bet prasa atbildību — par savu domāšanu, rīcību un līdzcilvēkiem. Un tieši šīs mazās izvēles ir mūsu šodienas brīvības cīņas.
Kad mēs izvēlamies domāt, nevis atkārtot — mēs sargājam brīvību.
Kad mēs izvēlamies palīdzēt, nevis nosodīt — mēs sargājam cilvēcību.
Kad mēs izvēlamies ticēt Latvijai arī tad, kad vieglāk būtu pasmieties vai neievērot noteikumus, mēs patiesībā palīdzam nosargāt mūsu nākotni.
Brīvība nepazūd vienā dienā — tā pazūd lēnām, ar katru “man vienalga.”
Bet tā arī aug — ar katru “es rūpējos”, “es ticu”, “es darīšu”.
Tāpēc šodien, kad svecītes deg pie logiem un karogi plīvo, padomā — kādas ir tavas izvēles? Kā tās palīdz Latvijai?
Jo Latvija dzīvos tik ilgi, cik ilgi mēs izvēlamies mīlēt Latviju. Daudz laimes, Latvija! Priecīgus svētkus!
